Daudzas lietas dzīvnieku uzvedībā, kas mums nepatīk vai traucē, ir problēmas tikai no mūsu, cilvēku, viedokļa.  Dzīvniekiem tā ir daļa no normālas uzvedības repertuāra, un ir aplam domāt, ka mēs varētu dzīvniekus kaut kā pierunāt atteikties no savai sugai normālas uzvedības.  

 Taču traucējošo uzvedību mēs varam mazināt dažādos radošos veidos: 

 1) pirms dzīvnieka iegādāšanās uzzināt, kāda tad ir dzīvnieka šķirnei raksturīgā uzvedība un turēšanas vajadzības, un izlemt, vai mēs ar to varam sadzīvot vai nē.  Dzīvnieka turēšana vienmēr ir kompromiss starp dzīvnieka vajadzībām, vēlmēm un dzīves kvalitāti no vienas puses, un īpašnieka zināšanām, praktiskajām iemaņām, laiku, naudu un dzīves vidi no otras puses.

  Dzīvnieka turēšana ir zināma greznība, dariet to tikai tad, ja jums ir viss nepieciešamais labas dzīves kvalitātes nodrošināšanai.  Īpaši svarīgs ir jautājums, vai jūsu dzīves vide ir piemērota kārotajam dzīvniekam.  

 No dzīvnieka viedokļa, ir milzīga atšķirība, vai dzīvot lauku viensētā, privātmājā vai dzīvoklī.  Var gadīties, ka, piemēram, suņa vietā nākas iegādāties kādu mazu grauzēju, kas dzīvo terārijā, vai zelta zivtiņu;

 2) novirzīt dzīvnieka dabisko uzvedību citā gultnē, tā, lai tā netraucē vai traucē mazāk;

 3) fiziski norobežot dzīvnieku no mantām un citām materiālām vērtībām, ja dzīvnieks šīs mantas bojā;

 4) gādāt, lai dzīvniekam ir laba dzīves kvalitāte, tai skaitā fiziskās kustības un sociālais kontakts ar sugas brāļiem vai cilvēku, atbilstoši sugas vajadzībām;

 5) paturēt prātā, ka dzīvnieka īpašnieks ir atbildīgs par to, lai viņa mīlulis netraucētu un neapdraudētu apkārtējos. 

Biežāk sastopamās uzvedības problēmas:

 1. Agresija; 

 2. Tualetes problēmas;

 3. Atšķirtības sindroms;

 4. Paklausības iemaņu trūkums;

 5. Graušana;

 6. Rakšana;

 7. Lēkšana augšā;

 8. Riešana/ trokšņošana;

 9. Neļauj sevi izmeklēt, pacelt, frizēt;

 10. Hiperaktivitāte;

 11. Bailīgums;

  12. Problēmas, braucot ar automašīnu.